Par rētām, kas ļauj mums spēlēt savas dzīves melodiju

Atmiņas reizēm atgriežas ar negaidītu spēku, atverot durvis pagātnei un parādot, kas mēs patiesībā esam. Šis ir stāsts no manas bērnības, kas gadu gaitā ir kļuvis par daudz dziļāku metaforu manai dzīvei, uzņēmībai un tam, kā es raugos uz līderību un izturību

Man bija 4–5 gadi. Bērnībā dzīvoju īstos laukos. Kādu dienu mamma paņēma mani līdzi uz tuvējo galdniecību, bija jāsarunā ar meistaru, lai viņš uztaisa sili rukšiem.

Kamēr mamma runāja, es stāvēju blakus un nevainīgā bērna ziņkārībā glāstīju zāģa ripu. Lielo galdniecības zāģa ripu. Līdz sekundes simtdaļā zāģis pēkšņi ieslēdzās... Manas mazās rociņas vidējais pirksts tika par 95% nogriezts.

Mamma, paķērusi mani rokās, skriešus nesa uz mājām. Viņa nolika mani pie dīvāna, uzlika kabatlakatiņu uz manas "bēdas", pateica, lai gaidu, un pati aizskrēja uz tuvējām darbnīcām zvanīt "ātrajiem".  Telefona mājās nebija.

Es neraudāju. Es biju pacietīga, es gaidīju...

Atbrauca "ātrie" un aizveda mūs uz pilsētu, kas atradās apmēram 20 kilometru attālumā. Kabinetā uz pirksta piešūšanu man bija jābūt vienai pašai - tikai es, dakteris un medmāsa. Mamma gaidīja aiz durvīm, iekšā viņa nākt nedrīkstēja.

Narkozes nebija. Nezinu, kāpēc, nejautājiet... Bet es neraudāju. Man ļoti, ļoti sāpēja, bet es neraudāju, jo negribēju, lai mamma aiz durvīm pārdzīvo, negribēju, lai sāp viņai.

Ar to cīņa nebija galā. Pirksts dzija slikti, radās problēmas, un ārsti vēl un vēlreiz gribēja to vienkārši noņemt. Bet mamma meklēja veidus, kā to saglābt, viņa maksāja dakteriem, lai gan pašai naudas nebija.

Mēs braucām arī uz Rīgas slimnīcu. Tur bija piedāvājums izņemt kauliņu no kājas un ielikt rokas pirkstā, lai, tam augot, tas izskatītos estētiski. Taču tad cits dakteris laikus vērsa uzmanību uz riskiem un brīdināja, ka no tā es varētu sākt klibot. Cik svētīgi ir tad, ja kāds no malas laikus un godīgi pasaka patiesību par ilgtermiņa sekām!

Uzklausījusi šos riskus, mamma pieņēma stingru un nelokāmu lēmumu: "Nē." Viņa negribēja, ka es dzīvē kliboju. Viņa izcīnīja pirksta saglabāšanu līdz galam, meklējot citus ceļus.

Un tagad? Tagad es spēlēju ģitāru. Man ir visi desmit pirksti. Jā, šis pirksts izskatās citādāk nekā pārējie, bet tie ir mani mīļie pirksti. Tā ir mana pieredze, mana stāsta daļa.

Kāpēc es dalos ar šo stāstu? Jo tieši šādas epizodes izgaismo to, kādi mēs patiesībā esam kā personības.

Cik bieži mēs dzīvē un profesionālajā vidē paciešam sāpes "bez narkozes"? Cik bieži mēs sakožam zobus, ciešam klusu un neraudam, lai tikai neapgrūtinātu citus, lai pasargātu savu komandu, savus tuvos? Tā ir milzīga iekšējā spēka pazīme, bet vienlaikus arī atgādinājums, ka mums ir jāļauj sev just un jānovērtē sava izturība.

Mums katram dzīvē vajag savu "profesionāli-dakteri, kurš parāda riskus". Gan biznesā, gan karjerā reizēm mēs esam gatavi piekrist jebkādam kompromisam, lai tikai "salabotu" sarežģītu situāciju. Bet ir izšķiroši satikt kādu, kurš godīgi pasaka: "Pagaidi, šis risinājums liks tev klibot ilgtermiņā."

Neatlaidība glābj to, ko citi grib "amputēt". Manai mammai toreiz pietika spēka pastāvēt pret sistēmu un atrast īsto ceļu. Mūsu rētas - gan fiziskās, gan tās, ko iegūstam no toksiskām darba vidēm un smagiem lēmumiem - mūs nepadara par nepilnvērtīgiem neveiksminiekiem. Tās ļauj mums šodien ar abām rokām satvert dzīvi un nospēlēt pašiem savu melodiju.

Vai Tavā dzīvē ir bijis brīdis, kad kāda smaga pieredze vai rēta - fiziska vai emocionāla - sākotnēji bezgalīgi sāpēja, bet laika gaitā kļuva par Tavu spēku un unikalitāti?

Nav komentāru

Komentēt